Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mauricio Lo Re
Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā
Rīga: Jumava, 2007
Beletrizētais triju Krievijas provinču 19. gadsimta ģenerālgubernatora Filipo Pauluči biogrāfijas izklāsts pats par sevi ir literāri bezcerīgs teksts, kas velti valkā romāna vārdu, garlaiko ar naftalīnā glabātiem “paņēmieniem” – piemēram, dialogiem, kuros personāži kā divi TV politologi apmainās komentāriem par sava laika aktualitātēm un sniedz no grāmatām pārrakstītas uzskatu deklarācijas, šķebina ar neadekvātām pastorālēm, nepārredzamu līdzenumu un bērzu birztalu ainavām, upju locīšanos un vienādu teikumu atkārtošanos. Taču es nevēlos ironizēt par itāļu diplomāta pūlēm; gluži otrādi, redzot, cik kārtīgi autors apzinājis pieejamos avotus un cik neveikls ir rezultāts, varu tikai nopūsties un rezignēti pārdomāt savus un kolēģu mēģinājumus nodoties restaurējošai beletristikai kaut vai tepat RL slejās – kādi gan tie izskatās no cita skata punkta. Kā personiski uzrunājošus uztveru tieši tos tekstus, par kuriem Guntis Berelis savulaik recenzijā rakstīja: “Gluži vai žēl sametas, ka autors vienkārši pārpublicējis apjomīgo un stīvo Pauluči saraksti, nevis izmantojis efektīgos sižeta mežģījumus, kas tajā apslēpti aiz oficiozā žargona.” Itāļu marķīza valodas diplomātija, lunkanie formulējumi, personiskas dedzības un oficiālu frāžu pretstata izmantojums, mēģinājumi vienlaikus argumentēt, iedvest un šantažēt, lavoties pēc sava kampiena starp pārējiem savstarpējās intrigās kara nopelnus un karjeru konstruējošajiem Krievijas armijas komandieriem, imperatoru Aleksandru un Napoleona piespiedu sabiedrotās Prūsijas ģenerāļiem – tas ir vēstures “romāns sevī”, bet arī praktiska valodas lietotāja ikdiena.