Mārtins Skorsēze "Taksists", 1976

Mārtins Skorsēze

Taksists, 1976

Taxi Driver, Martin Scorsese

Nesen, noskatījies “Taksistu”, sapratu, ka filmu iepriekš neesmu redzējis (biju cieši pārliecināts par pretējo). Vienkārši daudzās pazīstamās detaļas un dialogu fragmenti, kas jau sen iekļauti kinovēstures almanahos, rada iespaidu, ka labi zini šo stāstu par Ņujorkas pagrimušo pusi. Skorsēzes pavisam eklektiskā universa viducī atrodas Roberta De Niro atveidotais depresīvais un kara traumētais taksists Traviss Bikls, kuram hroniskā bezmiega dēļ vienkārši “aizbrauc jumts”, un viņš dodas apkarot gan vietējos sutenerus, gan politiķus. Ārēji filma tāda arī ir – gan sociāla (rāda Ņujorkas deklasēto sabiedrību), gan politiska (izceļ pretkara un pacifisma kontekstu). Tomēr tajā slēpjas kas vairāk. Šī pravieša/slepkavas nakts ceļojumi bezmiega pasaulē starp bordeļiem, tumšām šķērsielām un narkomidzeņiem skatītājiem piedāvā “iemigšanas” iespēju un nokļūšanu īpatnējā psihedēliskā sapnī.