Marsels Prusts.Vēstules
Fond“Glasnostj”, Maskava, 2002
Prusta pētnieka un literatūras zinātnieka Filipa Kola sastādītais Prusta vēstuļu krājums ir tikai maza daļa no visām vēstulēm, ko rakstījis rakstnieks. Pieticīgi rēķinot, to vajadzētu būt ne mazāk par 5000.
Prusta vēstules nav vērts lasīt ar cerību, ka tās kaut ko varētu paskaidrot par Zudušo laiku: to lasīšana visdrīzāk var būt tikai kaut kā jau iepriekš notikuša rezultāts – kā sāpīga izsekošana tam, kā un ko cilvēks, kuru tu mīli tagad, ir mīlējis pirms tevis. Un tad, šādas intereses gaismā, atklājas tas, ko tu jau nojauti – noslēpums, kas skar tevi, lasošo, pašu. Mani, piemēram, Prusta vēstulēs skar krāšņās adresāta uzrunas formas, nebeidzamā atvainošanās par savu slimību un nāves tuvošanos un augstsirdīgā spēja vēlēt citiem labu. Es nezinu, vai spēšu un paspēšu saprast, kam manī pieskaras Prusta frāzes, pagaidām pietiek ar: “Dārgais draugs, esmu noguris, tādēļ pametu jūs un pateicos. Marsels Prusts.”
