Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mark Knopfler
Privateering
2012, Mercury
Žanra privatizācija
Atzīšos, ja man būtu jānosauc rokgrupa, kuras mūziku es nespēju klausīties bez salkana pretīguma sajūtas, tad tā būtu Dire Straits – bijušā žurnālista un skolotāja Marka Noflera un viņa brāļa Deivida Noflera radīts “maigā roka” monstrs ar gumijoti elastīgo ritmu, žēlabainajām ģitāras solo partijām un raksturīgo samāksloto rezignāciju ik frāzē. Teikšu godīgi – esmu centies pie tās atgriezties un mēģināt noskaidrot, vai tiešām es viens esmu kaut ko nepareizi sapratis un šī komerciāli visai veiksmīgā 70. un 80. gadu muzikālā apvienība (radiostaciju nežēlīgi nodrillētākais hits “Money for Nothing” manā uztverē ļoti precīzi nosauca vārdā to, ar ko grupa nodarbojās) tomēr ir ieklausīšanās vērta, taču ikreiz no jauna pārliecinājos, ka nespēju pārkāpt pāri kādam fizioloģiska nelabuma slieksnim. Kāpēc es to visu stāstu? Lai jūs zinātu, ka man bija nopietni jāsaņemas, lai noklausītos Marka Noflera jaunāko soloalbumu. Un ar atvieglotu nopūtu jāatzīst, ka cilvēks ir tāda būtne, kas spēj kļūt labāka, bet atsevišķos gadījumos – pat izcila kādā atsevišķi ņemtā aspektā. Marks Noflers, izrādās, ir lielisks kantrī, folka un americana šlāgermūzikas dziedātājs, kas manās acīs reabilitē ne tikai sevi, bet arī visu šo angloamerikānisko žanru sajaukumu. Bet varbūt tas ir vecums.