Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Māris Salējs
Kā pirms pērkona
Rīga: Pētergailis, 2016
Šī latviešu mūsdienu dzejas Baltā grāmata spēj aizpildīt milzīgu teritoriju, tikai nevajag to plakaniski šķirstīt un smērēt uz ādas, bet lietot punktveidīgi, dūrienu pa dūrienam, ar tādu pašu saudzīgu precizitāti, ar kādu tā uzrakstīta. Vajag dozēt, atļaujot sev sajust katra atsevišķā dūriena smeldzi un vēnā ieplūstošo apskaidrību, kas paplašina tevi un nojauc visas ādas, kreklu, mizas, miglas, miega un gaismas robežas. “Viegli sāp auglim pārgrieztais sāns.” “Trīsuļojoša odu draudze/ tevi skūpsta tūkstoš adatiņām/ abos vaigos.” “Ak tāda ir tā pāriešana no vienas puses otrā/ tik viegla tik nemanāma.” Cik lielā mērā nāve ir dzīve, to var sajust šādos dzejoļos, kuros “visa nebūtība saraucas par būtnēm”. Salēja lirika ir nevis vienkārša, bet precīza – daba, cilvēks, kultūra un dievizjūta tajā savienota bez redzamām šuvēm, viņa intelektuālā, literārā pieredze ir pašā audumā, nevis reljefos izšuvumos uz tā. Kā viņam izdodas, esot tik bagātam, būt tik brīvam, ka naivākam lasītājam šie dziļie ūdeņi varētu izskatīties pēc klusas literāras nevainības, kurā atspīd pavasara smaidi un rudens asaras? – Man šķiet, tas ir kaut kā noslēpumaini saistīts ar mērogiem, ar lielo un mazo, kurus ar prātu deklarēt kā vienotus nav grūti, bet pastāvēt šādā vienotībā gandrīz neiespējami.