Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mario Moničelli
Lielais karš, 1959
La grande guerra, Mario Monicelli
“Man nav bail no nāves, tā mani vienkārši apgrūtina,” Moničelli sacīja vienā no savām intervijām. Domāju, tas labi paskaidro šīs humānistiskās un režisora labākās filmas gudrību. Viņam Pirmais pasaules karš ar visu tā totālo bezjēdzību, idiotismu un absurdo donkihotismu demonstrē tikai vienu – karš ir nevis tāpēc, lai to saprastu, bet lai to karotu. Bet filmas galvenie varoņi – divi lētticīgi proletārieši, kurus nosūta uz fronti, – atsakās pieņemt karošanu pašu par sevi un dienesta laiku pavada, cenšoties izvairīties no reālā kaujas lauka. Itāļu komēdijas grandu Vitorio Gasmana un Alberto Sordi spēlētais antivaroņu pāris ir kā Šveika, mistera Pitkina un neoreālisma varoņu sajaukums, kas vienā brīdī var netīšām savienot telefona vadus ar ienaidnieka līniju, citā – piebāzt savas somas ar salmiem, lai izskatītos, ka tās pilnas ar munīciju. Tomēr režisors pamanās viņus izvazāt arī pa ierakumu dubļiem, starp dzeloņdrātīs sapītiem līķiem un galā vēl ļauj ienaidniekam tos nošaut. Tikai tad top skaidrs, ka tā nav traģikomēdija, bet traģiska komēdija un komiska traģēdija – tikpat kā atrašanās mūžīgā starpposmā starp smiekliem un nāvējošu sastingumu. Tādēļ Moničelli izdarīja pašnāvību 95 gadu vecumā, izlecot pa slimnīcas logu.