Makss Mihelsons "Dzīvības pilsēta, nāves pilsēta: atmiņas par Rīgu"
RL lasa

Ieva Lešinska

Makss Mihelsons "Dzīvības pilsēta, nāves pilsēta: atmiņas par Rīgu"

Makss Mihelsons
Dzīvības pilsēta, nāves pilsēta: atmiņas par Rīgu
Bouldera Kolorado, ASV : University Press of Colorado, 2001

Ar kādām tiesībām gan es ko varētu pārmest cilvēkam, kurš no kādreiz priviliģētās dzīves šķīries, 17 gadu vecumā nonākot šausmīgajā Rīgas geto, dažus mēnešus vēlāk, no darba atkonvojēts “mājās”, vairs tur neatradis ne tēvu, ne māti; cilvēkam, kurš cietis badu, pazemojumus, fiziskas un morālas grūtības, pabūdams vēl arī Kaizervaldē, Štuthofā un Būhenvaldē? Sašust par it kā jau vēsturnieku par nepatiesiem atzītajiem apgalvojumiem, ka galvenie šāvēji - kuri turklāt to darījuši ar patiku! - bijuši latvieši, vācieši sākuši “tikai vēlāk” un bez tik slepkavīga entuziasma? Uzrādīt daudzās vietas grāmatā, kas liecina, ka autors patiesībā itin neko nezina par latviešiem, jo patiesībā nevienu lāgā nepazīst? Pat māksliniekam Leo Mihelsonam, kurš, karu pārlaidis Amerikā, nokārtoja izsaukumu arī brāļadēlam Maksam, tā arī neesot izdevies iedragāt viņa pārliecību, ka vairums latviešu ir vergi un iztapoņas, kuri gatavi nogalināt, pat negaidot pavēli. Tiesa, Leo esot arī kategoriski atteicies ticēt, ka viņa draugi mākslinieki Jaunsudrabiņš un Liberts pat neesot mēģinājuši palīdzēt Mihelsonu ģimenei. Man personīgi “iesēdās” Mihelsona minētais fakts, par kuru agrāk nebiju domājusi - Rīgas Piena kombinātā, kur tolaik strādāja mans vectēvs, gluži labi esot varēts dzirdēt, ja geto šauts.