Uldis Tīrons

Magnētiskās galvas

seja

Franca Ksāvera Meseršmita “Raksturgalvas” Belvedera muzejā Vīnē

Šķiet, kad pirmo reizi biju Apakšējā belvederā, garlaicīgajās 18. gadsimta baroka mākslas zālēs, Franca Ksāvera Meseršmita “galvas” jeb, kā tās vēl sauca mākslinieks pats, “portrejas” pievērsa sev uzmanību kā blīkšķis Blumberga izstādē “Es nemiršu”. Vispirms jau tādēļ, ka tās nekādi neatbilda priekšstatiem par 18. gadsimta mākslu. Un vēl mazāk tās atbilda priekšstatam par cilvēku kā saprātīgu un cēlu būtni. Meseršmita galvas bija tikai vīrieši, lielākoties plikpauri, un tās – īpaši viena no tām – man kādu atgādināja. Toreiz es nopirku vairākas kartītes ar smaidā atieztu plikgalvi un pa reizei dāvināju tās tuvākiem draugiem jubilejās. Vēl pēc gadiem desmit, kādu laiku pasācis izvairīties skatīties spogulī, es sapratu, ko īsti tā Meseršmita galva atgādina: mani.

Šis jocīgais atklājums, saprotams, nekādi nesaistījās ar to, ka mākslinieks bija savas galvas nozīmējis no sevis paša, vaikstīdamies spogulī, taču tie nebija arī viņa pašportreti. Drīz pēc viņa nāves 1783. gadā, mēģinot “raksturgalvas” kataloģizēt pārdošanai, kāds bija sadomājis tām nosaukumus, piemērojot kādai grimasei (“Bēdu sagrauztais āksts”, “Saniknotais un atriebīgais čigāns”, “Vecais priecīgais smējējs”, “Augstākajā mērā vientiesis”, “Šķaudītājs”, “Atraugātājs”, “Ar aizcietējumu”) vai emocionālajam stāvoklim, kādā attēlotais varētu atrasties (“Iekšēji slēptās bēdas”, “Smagais noslēpums”), vai izteiksmei, ko izraisījusi situācija, piemēram, “Stiprā smirdoņa”.

Psihoanalītiķis un mākslas zinātnieks Ernsts Kriss savā 1932. gada rakstā par Meseršmitu “Garīgi slimais tēlnieks” jau pievērsa uzmanību tam, ka Meseršmita darbu nosaukumi nemaz neatbilst “raksturgalvu” izteiksmēm: Krisaprāt, mākslinieks esot centies pielāgot sev dažādas atšķirīgu personu “maskas”, vienlaikus izvairīdamies no savējās. Tādējādi Kriss tikai turpina to neizpratni, kādu Meseršmits izraisīja jau laikabiedros: 1774. gadā valsts kanclers reihsfirsts fon Kaunics, pamatojot, kāpēc mākslinieks nevar kļūt par Vīnes [mākslas] akadēmijas Tēlniecības nodaļas vadītāju, rakstīja ķeizarienei, ka šo pozīciju nevar uzticēt vīram, kurš izrāda “zināmu sajukumu galvā” un “ne pilnībā veselīgu iztēli”.

Pat nezinot simptomus, kuri lika fon Kaunicam tā rakstīt, pietiek palūkoties uz Meseršmita veidoto ķeizarienes Marijas Terēzijas bisti vai viņas kā Ungārijas karalienes skulptūru un salīdzināt to ar kādu no drīz vien veidotajām “raksturgalvām”, lai saprastu, ka nevis ar mākslinieka, bet sabiedrības galvu kaut kas nav kārtībā. No cilvēku skulptūrām tolaik un tagad tika gaidīts, ka tās izteic kādas “augstākas” jūtas – lepnumu, dievbijību, gudrību –, bet Meseršmita galvas pauž velns zina ko. Piemērojot sev vīrieša dažādās grimases un novedot tās līdz galējībai, mākslinieks vardarbīgi pārrauj amorfa cilvēka ikdienišķo neizteiksmību, viņš mēģina radīt 100 veidus, kurus spētu ieņemt vīrieša galva, kas atspoguļo kādas vēl vārdā nenosauktas jūtas vai kādu ikdienišķu situāciju. (Zināmas 69 Meseršmita veidotās “raksturgalvas”; viņa ambiciozo “projektu” pārtrauca agrā nāve 47 gadu vecumā.)

Nav zināms, vai Meseršmits bija pazīstams ar sava laikabiedra Johana Kaspara Lafatera darbiem fiziognomijā, kuros tas mēģināja noteikt, kas ir cilvēks, vadoties pēc viņa sejas vaibstiem un stājas, taču viņš pavisam noteikti pazina vai pat draudzējās ar Francu Antonu Mesmeru, “dzīvnieciskā magnētisma” apoloģētu. Mesmera aprakstītais princips kā “visaptveroša straume plūst cauri nerviem, aiztek līdz pat sīkākajiem organismiem muskuļu šķiedrās un nosaka to darbināšanos”. Un, kad es pats cenšos savilkt seju līdz kādai grimasei, atveidojot to vai citu emociju, rezultāts ir vēl viena Meseršmita “galva”, kuras īstenais veidotājs ir tas pats slēptais princips – visu saistošais magnētisms. Tieši tas pievelk garlaicīgajā priekšstatu pasaulē kā Blumberga blīkšķis.

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">