Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lukīno Viskonti
Zeme dreb, 1948
La terra trema, Luchino Visconti
Naivas ir iedomas, ka vienkāršais cilvēks kaut ko zina labāk vai ka viņa emocijas ir īstākas. Lai gan tieši tādām iedomām uz brīdi ļāvās slavenākā Pizas un Milānas hercogu Viskonti atvase, pirmajos pēckara gados flirtējot ar neoreālismam raksturīgo sociālismu un filmās atrādot “nabaga dvēselēm” nodarīto kara postu. Jaunajam aristokrātam tas it kā nepavisam nepiestāvēja, iespējams, tādēļ “Zeme dreb” palika vienīgā filma ieplānotajā triloģijā, jo tās izsmalcinātā estētika diez ko nesaskanēja ar stāstu par zvejnieku tukšinieku ģimenes traģēdiju Ači Trecas ciematā Sicīlijas piekrastē. “Tā vienmēr ir bijis – mēs strādājam par neko!” sūdzas dēls, pieņemot lēmumu ieķīlāt visu, lai atbrīvotos no vairumtirgotāju diktāta. Kopš šī brīža sižets kļūst arvien skumjāks, bet Viskonti joprojām rāda īstās dzīves neaktierus īsti dižciltīgos kadros. Tāpēc arī neoreālisma nereālistiskais skaistums, kādā nofilmēta zvejnieku atgriešanās no zvejas naktī vai tīklu lāpīšana krastmalā, mums pasaka priekšā, ka nav svarīgi, kas pēc izcelsmes ir režisors vai kādu sižetu tam pasūtījusi Itālijas Komunistiskā partija, vienkārši filmām ir jābūt skaistām. Bez atrunām.