Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Luiss de Gongora
Vienatnes
Angļu valodā atdzejojusi Īdita Grosmane
Ņujorka: Penguin Books, 2011
Brīnišķīga iespēja iepazīt Luisu de Gongoru (uzsvars uz pirmās zilbes) – spāņu “Homēru” vai “pretenciozo stulbeni” (atkarībā no gaumes), Šekspīra laikabiedru un tādu kā baroka laika Martu Pujātu, kura vārdi nevis aprakstīja redzamo, bet radīja jaunu, sarežģītu pasauli, kurā ne vienmēr viegli orientēties. Pazaudējis visu, kas drošs un pazīstams, lasītājs var vienkārši ļauties vārdu erotikai, kas lāgiem tā savērpta, ka novesta līdz galējībai un atgādina parodiju. Taču reizēm viss ir gluži caurspīdīgi vienkāršs: “Nav žēlastība gaidāma no stundām,/ Tās stundas deldē mūža dienas,/ Tās dienas grauž un nograuž gadus.” Gongoras tulkotāja – pēc vispārēja atzinuma, šobrīd pati labākā angļu valodā – atteikusies no viņa rūpīgi izvēlētajām atskaņām, bet turējusies pie spāņu metrikas, kuras pamatā – atšķirībā no angļu dzejas – ir zilbju, nevis pēdu skaits. Angliski “Vienatnes” – šis galamērķi nesasniegušais (Gongora nomira 1627. gadā 65 gadu vecumā) svētceļojums cauri dažādām meditatīvām ainavām – lasās labi, turklāt oriģināla krāšņumu ļauj nojaust paralēli publicētais spāņu teksts. Būtu interesanti redzēt, par ko Gongora pārvērstos, teiksim, Leona Brieža vai Edvīna Raupa latviskojumā.