Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ludmila Šterna
Dzejnieks bez pjedestāla: atmiņas par Josifu Brodski
Maskava: Vremja, 2010
Šternas grāmatiņa, protams, ir tikai “second to the best” (tā Brodskis atļāvās novērtēt Naimana grāmatu par Ahmatovu, salīdzinot to ar Čukovskas atmiņām), ja pieņem, ka, šķiet, visi stāsti par Brodski jau ir izstāstīti. Tomēr Šternas atmiņas liecina par patiešām tuvu pazīšanos, un bez tam vienmēr atrodas kaut kas tāds, ko nav nācies lasīt citur. Teiksim, Brodska vārdus pēdējā sarunā ar autori, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš nav gājis uz sirds asinsvadu šuntēšanu: “Man bail. Es zinu, ka tā ir mana pēdējā iespēja... Ja izdosies izvilkt līdz semestra beigām... pavasarī iešu. Bet es ļoti baidos.” Tomēr nez kādēļ vairāk prātā palicis apraksts par gadījumu, kad kādās viesībās (stāsta puisis, kurš izīrējis Brodskim dzīvokli, nenojauzdams, kas viņš ir, un kurš šajās viesībās strādā par oficiantu) par godu Goram Vidalam, kur dreskods bijis vakarkleitas un smokingi, ieradies Brodskis saburzītās velveta biksēs un rudā žaketē, un visi viesi momentā sajūsmā sapulcējušies ap viņu: “Džozef, cik brīnišķīgi, ka jūs atradāt laiku...” “Džozef, bez jums mēs nesēdāmies pie galda...” “Džozef, cik jauki, ka jūs atnācāt...” Džozef, Džozef, Džozef. Josif, Josif, Josif.