Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ludmila Petruševska
Mazā meitene no Metropoles
Maskava: Amfora, 2006
Lai cik aplami būtu mēģināt rakstnieka darbus skaidrot, pamatojoties viņa biogrāfijā, Petruševskas atmiņu prozas lasīšana neglābjami sasaista viņas bērnību ar to fantasmagorisko pasauli, kas atkal un atkal uzpeld viņas darbos. Man jau reiz ir gribējies viņai, Petruševskai, pajautāt, no kurienes viņa tāda ir radusies, un šī grāmata ir izvērsta atbilde, no kurienes. Viņas augstdzimušo senču un izglītoto boļševiku radinieku liktenis mīklainā veidā ir savijies meitenē, kas piedzimusi Maskavas slavenajā viesnīcā Metropole, bet viņas kara laika bērnība un bads – atmiņā sastingušos tēlos, kuru atšķetināšanai nepietiek mūža. Lūk, piemēram, meitene Ļusja, izkāmējusi kā skelets, un blakus tai bada tūskas piepūstā Vecmamma (kurā kādreiz bija iemīlējies Majakovskis, dēvēdams viņu par Zilo Hercogieni), dienām aizvērtām acīm “lasa” priekšā Gogoli, ik pa brīdim atkal un atkal atgriezdamās pie nedzirdētu pusdienu aprakstiem. Vai šausmas, kad reiz viņu, divpadsmitgadīgu, kā vilki apstāja bērnu nama puišeļi, gatavi meiteni saplosīt – kā atgriezdamies tur, no kurienes bija nākuši, no aizvēsturiskas pirmatnības. Šīs šausmas saglabājušās Vilciņa acīs Noršteina filmiņā “Pasaku pasaka” – tās it kā esot paņemtas no slīcināta, bet tikko izglābta kaķēna fotogrāfijas; bet pastāv arī leģenda, ka tās ir Petruševskas acis.