Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ludmila Pestova. Ādolfs Zārdiņš
Neputns, 2004
Es tik kaislīgi satvēru šo tikko iznākušo grāmatu – Ādolfa Zārdiņa reprodukciju albumu ar īsu aprakstu par viņa dzīvi un mākslu, – ka nācās sev skarbi pajautāt, kāpēc. Vai kopš Zārdiņa “atklāšanas” labi uzkurinātās un uzturētās sensācijas dēļ? Vai tāpēc, ka viņa konsekventais dekoratīvisms ir ērts acīm, mākslinieka paša padarīts un iemiesots, un nepieprasa, lai skatītājs galvā radītu mākslu no aptuvenas norādes? Tāpēc, ka viņa darbus var “lasīt” un tie tik organiski izskatās, nodrukāti uz papīra grāmatā? Aiz “normālā cilvēka” bailīgās ziņkārības par slimīgu savādnieku? – Smieklīgi, ka šī gatavība vainot sevi visos nāves grēkos atgādina Zārdiņa pašpārmetumus pēc neuzņemšanas Neatkarīgo mākslinieku vienībā 1937. gadā: viņš apšauba darbus, ko pats iesniedzis, tomēr apvainojas uz mūžu, galu galā pilnīgi uzticoties savai mākslai un savai kaislībai. Es savukārt pilnīgi uzticos savai: Zārdiņa eksistence man ir svarīga kā pierādījums tam, ka bez redzamās pasaules pastāv neredzamā, sava veida sociāls brīnums, mākslas dievmātes parādīšanās ganiņiem, pierādījums tiesībām būt neatzītam, nebūt aprindās, nebūt vispār. Par spīti paradoksam, ka šis ticības apliecinājums balstās uz viņa izraušanu no svētās anonimitātes. Teksts ieinteresēja galvenokārt ar Zārdiņa pierakstu atšifrējumiem un skopajiem viņa biogrāfijas faktiem, autores atziņas par kontekstu un pašiem darbiem šķita mazliet vienkāršotas. Ir sajūta, ka uz Zārdiņa dzīves malām var uzrakstīt vēl ļoti daudz svarīgu piezīmju.