Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ludmila Aleksejeva, Pols Goldbergs
Atkušņa paaudze
Maskava: Zaharov, 2006
Ludmila Aleksejeva ir 82 gadus veca leģendāra padomju disidente, kam nu jau piedienētos apzīmējums “triždi orģenonosnaja” - proti, par “reālo” 60.-70. gadu disidentismu, par spēju jēdzīgi turpināt savu darbību emigrācijā (viņa 80. gadu beigās bija respektabla ASV eksperte PSRS jautājumos un uzrakstīja grāmatu “Istorija inakomisļija v SSSR”) un par 1995. gada atgriešanos Krievijā, kur viņa aktivizēja Helsinku grupu. Taču viss nav tik vienkārši. Amerikāņu žurnālistam izstāstītā biogrāfija, kas vispirms iznāca angļu valodā, šķiet interesanta visvairāk kā stāsts par neatšķetināmo padomju inteliģences samudžinātību, kurā vieni un tie paši cilvēki, - vismaz vienām aprindām, universitātēm, kopmītnēm, pudelesbrālībām, institūtiem, redakcijām, lēģeriem piederīgi, bet ļoti bieži burtiski tie paši - ir savstarpēji saistīti, tinoties ap varu, atgrūžoties no tās, kļūstot par to. Kāds recenzents ir nopūties par to, ka Aleksejeva savos 80 ir sagaidījusi laikus, “kad cilvēktiesību aizstāvji atkal pārvēršas par “ārzemju spiegiem”, žurnālisti par uzskatu paušanu var zaudēt darbu un dzīvību, bet “derīgiem liberāļiem” vara ierīkojusi dažus “rezervātus”. Vārdu sakot - atkušņa paaudze.