Leo Rostens "Jidiša prieki"

Ieva Lešinska

Leo Rostens "Jidiša prieki"

Leo Rostens
Jidiša prieki
Ņujorka, Toronto, Londona, Sidneja: MacGraw-Hill, 1968

Kā atzīst pats autors, šī “nav grāmata par jidišu, tā nav jidiša vārdnīca, tā nav jidiša rokasgrāmata” un to nav sarakstījuši jidiša eksperti vai pētnieki (Lodzā dzimušais Rostens (1908–1997) sarakstījis scenārijus vairākām 40. un 50. gadu filmām, darbojies žurnālistikā un bijis izcils asprātis). Drīzāk tā ir grāmata par “jinglišu” jeb “ameridišu” – par to, cik milzīga ietekme uz to angļu valodu, kādā runā mūsdienu Amerikā, bijusi “valodu Robinam Hudam”, jidišam. Amerikāņi tik tiešām ikdienas valodā lieto vārdus chutzpa (pirmā skaņa “k”) – drosme, uzdrīkstēšanās, “baigās aknas”; cockamamy – smieklīgs, muļķīgs, neticams; mish-mash (vai mish-mosh) – juceklis, “kišmiš ar rozīnēm”; shmuck – pimpis (kā lamuvārds); shlemiel – muļķis, vientiesis, jampampiņš; shlump – ņerga, vārgulis; shlimazl – hronisks neveiksminieks (“Ja šlimazls uzvelk pulksteni, tas apstājas, ja viņš nokauj vistu, tā aizskrien, ja pārdod lietussargus – spīd saule, ja ražo līķautus – neviens vairs nemirst”). Vairākas lappuses – gandrīz tikpat, cik talmuda aprakstam – atvēlētas izsaucienam “oy!” (“tas gan nav vārds, tas ir leksikons”) un tā nozīmēm atkarībā no intonācijas, neizpaliekot brīdinājumam nejaukt ar “ai!” Aiz visiem šiem priekiem grūti pat saprast, vai un kā jidišā iespējams ciest, nekļūstot smieklīgam.