Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Leo Karakss
Pola X, 1999
Pola X, Leos Carax
“Es radu haosu, no kura vēlāk meklēju izeju, tā rodas filma,” reiz rakstīja Leo Karakss. To apliecina daudzi, kas atradušies viņa tuvumā, tāpat kā to, ka dzīvē viņš ir tāds pats egoists un neodekadents kā viņa galvenie varoņi, kurus jau kopš debijas filmas “Zēns satiek meiteni” režisors veidojis pēc savas līdzības. Izņēmums nav arī Pjērs no “Polas X” – jauns populārs rakstnieks, kura literārā slava, dzīve pilī, topošās laulības ar skaisto māsīcu tiek ziedotas galējas pašiznīcināšanās vārdā. Kā īstens haosa pabērns, sekojot savai apsēstībai ar māti un incestiozajām jūtām pret jaunatklāto mežonīgo pusmāsu, viņš apzināti pagrimst, lai, bēgot no šīs pasaules nejēdzības, nonāktu vēl lielākā. Kad filmas beigās kādā teroristu skvotā Parīzes nomalē Pjērs saduras ar ainu, kurā teroristu līderis-diriģents vada milzīgu skaņu un vizuālu kakofoniju ar elektroģitāristiem, metāla frēžu dzirkstelēm, apkārt gulošiem dzīvniekiem, iespējams, viņa doma un arī mana ir par to, ko agrāk filmā teikusi viena no varonēm: “Tu neesi radīts, lai kaut ko mainītu vai iznīcinātu, bet gan valdzinātu citus ar savu brieduma trūkumu.” Kaut gan pati filma nevienu nevaldzina, bet izmaina pavisam.