Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Latviešu krievu латышская русская dzeja поэзия
Sastādījis Aleksandrs Zapoļs
Rīga: Neputns, 2011
Varbūt arī krājuma sastādītājam Aleksandram Zapoļam taisnība – latviešu dzejnieku krieviski rakstītie dzejoļi “nepavisam nav piemineklis brīvai valodas pārzināšanai, bet gan pati brīvība: pati dzeja.” Taču šajā efektīgajā apgalvojumā slēpjas arī briesmas, kas uzglūn šādai brīvībai, un tā ir poētiskā mazasinība, ar kādu valoda atriebjas to nepārzinošajam. Viena no uzkrītošām iezīmēm, kāda piemīt svešā valodā rakstītajiem dzejoļiem, ir to reducētais, “tīri” tehniskais saturs, apmēram tāds, kā, piemēram, Lūcijai Zamaičai: “И сердце разрывается в груди/ О бывшей любви...” No tiesas, šis krājums ir paradoksāls piemērs tam, ka kaut kādā ziņā dzeja var pastāvēt arī bez valodas, ja vien to tad vairs var dēvēt par dzeju. Bet jebkurš dzejas formālais elements vienaldzīgos vārdus atdzīvina, kā, piemēram, Mirdzai Bendrupei: “Сквозь решетку изломанных сучьев/ Ломится ночь в окно./ До чего же без тебя мне скучно/ Есть хлеб. Пить вино.” Vai vēl caurspīdīgāk: “Прозрачна даль. Бездонна тишина./ Все знают все. Все обо всем молчат.”