Larss Svendsens. "Garlaicības filozofija"

Uldis Tīrons

Larss Svendsens. "Garlaicības filozofija"

Larss Svendsens.
Garlaicības filozofija
Progress-Tradicija, Maskava, 2003 

Jebkura filozofija, kura ir kaut kā (modes, autovadīšanas, sieviešu, dzīves) filozofija, pēc definīcijas ir “mazāk nekā filozofija”, tāpēc – garlaicīga.

Svendsena grāmatiņa ir tikpat pretencioza, kā ar garlaicību saistīto netikumu uzskaitījums. Garlaicība izraisa: “narkotiku, alkohola, tabakas lietošanu, pierīšanos, tieksmi uz azartspēlēm, promiskuitāti, vandālismu, depresiju, agresiju, naidu, vardarbību, pašnāvību, riskantas avantūras utt.”

Norvēģu filozofs visiem spēkiem cenšas pierādīt, ka garlaicība ir nopietna filozofiska problēma, tādēļ ne vien aplūko visas iespējamās norādes uz garlaicību Eiropas intelektuālajā vēsturē, bet arī kā glābšanas salmiņam pieķeras Martīnam Heidegeram, kuram “garlaicība ir fundamentāls priviliģēts stāvoklis”, kas liek domāt par laiku un esamību. Es zinu vēl labāku atsauci: “Garlaicība runā laika valodā, un tā jums pasniegs visvērtīgāko mācību jūsu dzīvē – mācību par jūsu nenozīmīgumu. (..) “Tu esi galīgs,” saka mums laiks garlaicības balsī, “un lai ko tu darītu, manām acīm skatoties, tas ir niecība,” kā teica Josifs Brodskis Dārtmutas koledžas beidzējiem izlaiduma dienā.

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">