Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Larisa Volperte
Puškina Francija
Sanktpēterburga: Aleteija, 2007
Pavadot oktobra un novembra satumstošās dienas Puškina un Lotmana sabiedrībā, tuvāk iepazinu arī šīs sabiedrības granddāmu, Tartu universitātes emeritēto romānistikas profesori un trīskārtējo PSRS šaha čempioni Larisu Volperti, tiešām tik nepārprotami līdzīgu šaha galdiņa rafinētajai figūrai. Pēc ilgākas uzturēšanās visos šajos tekstos franču izcelsmes krievu vārdu atspulgi manā latviešu galvā pašlaik veido savādus hibrīdus, kuros tādi jēdzieni kā “tekstuāls” un “вуаль” saplūst aizplīvurotos, miglainos tēlos. Volpertes grāmatas aizraujošais vēstījums ir par to, kā Puškins, iegremdējoties franču literatūrā, savos tekstos izspēlē žanru, stilu un psiholoģijas lomas, un spēlē “mācās” būt par demiurgu. Puškina “visuresošā autora” pozīcija, viņa raksta, principiāli atšķiras no Ļeva Tolstoja demiurģijas, kurā autors kā Dievs “lasa” savu varoņu sirdīs. Puškina “apstulbinošo lakonismu”(Ahmatovas formulējums), kur deviņas desmitdaļas no psiholoģiski pilnīgi un precīzi apjēgta tēla ir tekstā slēptas, taču brīvi pieejamas lasītāja iztēlei, un viņa spēju izveidot “daudzsubjektu vēstījumu” (Vinogradova termins) Volperte saista ar franču romānu. Ir lietas, kas bez grūtībām caururbj vēsturisku atsvešinātību – un tādas, protams, ir Puškina nepiepildītās ilgas pēc Parīzes un nāve no nejauša francūža rokas, lai cik literāri tīšas izklausītos. Taču intertekstualitātes intrigas, ja vien atrodas laiks tajās iedziļināties, ievelk daudz spēcīgāk un personiskāk, liekot pēkšņās izbailēs apjēgt, ka lasīšana patiešām ir visintīmākais no cilvēku attiecību veidiem.