Ieva Lejasmeijere

Krūšturis par lielu

Viktorija Eksta. "Korvalols", 2011 Viktorija Eksta. "Korvalols", 2011

Viktorijas Ekstas fotogrāfiju izstāde “Dievs. Daba. Darbs” kultūras pilī “Ziemeļblāzma” Rīgā

Savam skolniekam gan saku, ka vārds “sajūta” rakstos par mākslu ir riskants, bet te nu ir – vismaz divas tādas sajūtas būtu iemesls Viktorijas Ekstas fotoizstādi tālāk neskatīties, iet no Ziemeļblāzmas kultūras pils laukā un ieelpot svaigu gaisu. Māksliniece, kas iejūtas kādā pamestā lauku mājā un izstādē piedāvā visu to iejušanos pašas uzņemtās fotogrāfijās, vienā attēlā skrūvē spuldzīti pie pamestās mājas istabas griestiem, citā – ieģērbjas mājas iemītnieku drēbēs, un redzams, ka krūšturis ir daudz par lielu.

Bailes no spuldzīšu skrūvēšanas un nepatika pret izstaipītiem vai vienkārši pārāk lieliem krūšturiem – tas ir mans nožēlojamais izstādes “punktums”. Visas mākslas vēstures atsauces ar Sindiju Šērmani priekšgalā, izrādās, nekam nav derīgas. Varbūt Šērmani iespējams pieminēt vienīgi kā tās hrestomātiskās metodes iedibinātāju, kas pēc tam visiem fotomāksliniekiem ļauj darboties ar tiem pašiem un līdzīgiem instrumentiem, iztēlojoties, ka viņi ir kaut kas cits, un cerot, ka Šērmanes 70. gadu Untitled Film Stills pret jaunajiem centieniem izturēsies iecietīgi. Proti, ļaus jaunos nebijušu sajūtu restaurācijas darbus uztvert svaigi.

Izstādi sauc “Dievs. Daba. Darbs”, un šis nosaukums uzreiz izraisa īgnumu, jo liekas – nevar būt, ka tik sarežģītu vienkāršību kāds mūsdienās var dabūt gatavu. Tomēr Viktorija Eksta tajā mājā performējusi un fotografējusi ar apskaužamu labticīgu pieticību. Iztēlojieties – nejauši ieklīstot kādā lietotu mantu bodītē, jūs ne vien aplūkojat drēbes un priekšmetus, bet tos pielaikojat, mēģinot kaut ko domāt par iepriekšējiem valkātājiem un īpašniekiem. Nē, nekas tur nesanāk, jo lietotu mantu bodītēs par šiem cilvēkiem neko nevar uzzināt, līdz ar to nav arī par ko domāt. Vajag māju. Ar visiem krūšturiem, cukurtraukiem, televizoriem, bērnu ratiem bez riteņiem, citu anturāžu un, galu galā, ainavu, kas sniedz jau arī kaut kādas skopas ziņas, lai arī tās ir vienkārši sajūtas.

Šī izstāde atceļ aizspriedumus par to, ka vērtīgs mākslā ir kaut kas jauns. Lūk, kadrs, kur tā pamestā māja redzama caur ziedošu lupīnu lauku, – lupīnas šitā zied visu godīgo feisbuka draugu lauku dārzos. Drapes, lobāmās pupiņas, pusgaro zeķu gumiju iespiedumi zem ceļiem – arī tas viss, tāpat kā pēkšņi satricinošie lupīnu skati, droši vien piemeklē visus visus, kas vien nodzīvo ilgāk par pilngadību un kādreiz izbrauc no pilsētas.

Viņa pētījusi šo vidi kā dabisku arhīvu, kuru izveidojuši bijušie iedzīvotāji, ļaujot, kā Viktorija Eksta raksta izstādes anotācijā, “ielūkoties reiz bijušajā dzīvē no citāda skatpunkta, nekā to varētu izdarīt, lasot vēsturnieku liecības vai pētot oficiālo arhīvu dokumentus. Man neradās ilūzijas par to, ka redzu skaidru un detalizētu šīs dzīves attēlu, jo atziņas, ko guvu, un novērojumi, kurus izdarīju, jaucās ar manām bērnības atmiņām un tagadnes pieredzi”. Tālāk anotācijā vēl sīkāk skaidroti izstādes veidošanas un uztveres aspekti, bet šoreiz bez teksta varētu iztikt vispār – tik kristālskaidri viss redzams bildēs. Un tas, kas redzams, galīgi nav ne par pamestām lauku mājām, ne par zudušo laiku un ne par melanholiju. Varbūt turpat izstādē uz palodzes nobērtās pupiņas ir atminējums noslēpumam, kas tik vienkāršajā, tik saprotamajā izstādē dara tik nemierīgu un mierīgu vienlaikus, kāpēc aiz tā, ka izstāde ir par Viktoriju Ekstu un viņas smalko dzīves un mākslas uztveri, rodas aizdomas, ka par mums pašiem. It kā mēs būtu atnākuši uz kaut kādu rituālu, nevis fotoizstādi. Pupiņas, izskatās, te ir improvizēta amatieru zīlēšana ar akmentiņiem, un fotografēšana tāpat.

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">