Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kristofers Rikss
Beketa mirstamvārdi
Ņujorka: Oxford University Press, 1993
Kad pirms dažiem gadiem nedēļu piedalījos T.S. Eliota vasaras skolā, kādu ik gadus rīko Londonas Universitāte, kāds no maniem līdzbiedriem par ievērojamo eliotistu (arī dilanistu un beketistu) Kristoferu Riksu sacīja apmēram tā: “Es ar sajūsmu klausos viņa lekcijas, kaut gan pēc tam nesaprotu, par ko īsti tur bija.” Rikss tiešām ir viens no tiem retajiem (daži teiktu – “ģēnijiem”), kuros vērts klausīties (un kurus vērts lasīt) arī tad (vai varbūt tieši tad), ja pēc tam jūties kā dabūjis ar bomi pa galvu. Viņa lielā kaislība un talants pavisam noteikti ir valoda: rakstnieku un dzejnieku tekstos, kuri viņu interesē, viņš saskata nianses, kādas vienkāršākam prātam it viegli paslīd garām, turklāt spēj parādīt, kāpēc šīm niansēm būtu jāpievērš uzmanība, kāpēc bez tām mūsu dzīve – un mēs paši – būtu daudz stulbāki un vulgārāki. Beketa “dying words” var būt gan vārdi par miršanu, gan uz nāves gultas teiktie pēdējie vārdi vai mirstošie, izzūdošie vārdi (šajā un vēl daudzējādā ziņā Bekets, protams, bija viens no vislielākajiem reālistiem). Virsraksta daudzslāņainība tiek preparēta vai katrā lappusē, un grāmata ir tikpat daudz par Beketu kā par mums pašiem un mūsu jokaino nāves (ne)izpratni.