Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Krievu literārā anekdote. 17. gadsimta beigas – 19. gadsimta sākums.
Russkij ļiteraturnij anekdot konca XVII - načala XIX veka
Materik, 2003
Savtīgā nolūkā turpinot dzīt pēdas jebkuras dzīves konkrētībai, ielūkojos krievu literāro anekdošu 2. izdevumā, kurā, kā apgalvots ievadā, no Puškina, Vjazemska un daudzu mazāk zināmu tā laika literātu krājumiem un piezīmēm pārrakstīts par 100 tekstiem vairāk nekā iepriekšējā. Iekšēji pretojoties jebkuram vispārinājumam (jo tieši cerot uz vispārinājuma trūkumu, pievērsos šai ne visai svaigajai vielai), ievadā izlasīju obligātos pātarus par to, ka Puškina laikā mutiski izstāstīts īss, pārsteidzošs notikums uzskatīts par literatūras žanru, bet izglītotās muižniecības diskreditācija pēc dekabristu sacelšanās mainījusi saskarsmes kultūras nerakstītos likumus un iedzinusi anekdoti vulgāro sabiedrības slāņu nagos (latviski varētu to atainot ar vārdu nomaiņu “anekdots - anekdote”). Vai kādam vajag to visu lasīt – tiešām nezinu. Man patīk zināms nevajadzīgums un garlaicīgums, kas atbrīvo lietas no intelektuāla vai estētiska patosa. Labākie ir tie stāstiņi, kas nespīd ar noslīpētajiem Tjutčeva vai Vjazemska kalambūriem. Puškins, piemēram, neko īpaši asprātīgu nav pateicis, galvenokārt bijis negants un reaģējis uz apvainojumiem, bet vecais resnais Krilovs, baltās biksēs aizvests pie carienes, priekštelpā apčurājies. Rūpīgi fiksēta gara un pilnīgi absurda Gogoļa saruna ar kādu svešu francūzi viesnīcas restorānā. Cauri “asprātībām” spraucas sadzīviska pirmviela, ēdienu apraksti, raksturu pazīmes, matērijas krāsa.