Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kirils Kobrins
Tekstapstrāde
Maskava: Vodolei, 2011
Varat būt droši: vārds “tekstapstrāde” grāmatas nosaukumā nebūt ne nejauši atdarina kaut ko citu, teiksim, metālapstrādi. Un, lai gan Kirila izdevums atgādina grāmatu, tās lasīšana līdzinās, proti, tajā nav viena rakstnieka, bet vairāki – īsti nevar saprast, cik; tajā nav nekā tāda, ko varētu nosaukt par sižeta vai pētījuma līniju, ja neņem vērā Kirila sākumā ieviesto frāzi, ka lasīt viņam patīk daudz vairāk nekā rakstīt, ka būt rakstniekam ir kauns un viņš sevi par tādu nekādā gadījumā nesauc. Viņš ir literāts. Kāds varētu teikt, ka tā ir Flenna O’Braiena romāna “Trešais policists” (pēdējais romāns, ko izlasīja Pjatigorskis pirms nāves, nosaucot to par vienīgo 20. gadsimta filozofisko romānu) dekonstrukcija, taču es nezinu, kas tas ir. Lai nu kā, grāmatiņā ir daudz interesanta par brīnišķīgo īru rakstnieku un dzērāju Braienu O’Nolanu (vai varbūt dzēlīgo feļetonistu Mailsu na gKopalēnu) – starp citu, vienu no Blūmdienas iesācējiem un Džoisa pretmetu –, ieskaitot fragmentus no “Trešā policista”, kas viegli pārplūst Kobrina tekstā, bet kopumā tā ir liecība, ka mierīgas lasīšanas un lineāras rak-stīšanas laiks beidzas arī literatūrā. Bet tas, ka es par to īpaši nepriecājos, neko nenozīmē.