Kārlis Skalbe. "Namiņš zem vītoliem. Stāsti un tēlojumi"

Kārlis Skalbe.
Namiņš zem vītoliem. Stāsti un tēlojumi
Rīga: Latvju grāmata, 1941

Ķerties pie šīs sen dāvinātās grāmatas mani pamudināja atbaidošā latviešu valoda, kādā šķietami izglītoti cilvēki apraksta savas domas un spriedumus, ja vien par tādiem var nosaukt klišejisku neinformatīvu frāžu virknējumus. Ja izklausos pēc snobes, lūdzu atvainot: pie iepriekšējā teikuma un Skalbes mani noveda praktiskā nepieciešamība minēto pārcelt angļu valodā, nevis kādas augstprātības raisītas dziņas. Tulkojot sāka likties, ka ar galvu pa priekšu grimstu lipīgi staipīgā pļorzā, tāpēc sagribējās iznirt pie kā vecmodīgi skaidra un skaista. Skalbe šiem nolūkiem atbilda teicami. Stāstu krājums, kurš, spriežot pēc grāmatas pieticīgā noformējuma un “pasītē” minētās “Richard Wagner” ielas, iznācis jau vācu okupācijas laikā, saturiski nav nekāds meistardarbs – lielākā daļa tekstu šķiet drīzāk uzmetumi vai fragmenti. Taču no teikumiem, citējot kādas lauku mājiņas aprakstu, nudien vēdī “vienkāršība, pazemība un miers”, valoda ir dzīva un skanīga, pie tam tā zina, par ko runā, un, atļaušos sacīt, zina pati sevi. Nākamajā izmisuma reizē lasīšu Blaumani. Vai Belševicu. Patiesībā jebkuru latvieti, kurš saprot, ko dara.