Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Karlis Krūza. Teiku tīklā
Trioletas
Melnās Dzilnas izdevums, 1924
Maza, nolasīta grāmatiņa, ko astoņdesmit gadu laikā par savu iekārojušas neskaitāmas roķeles, izzagta no Rīgas pilsētas II vidusskolas bibliotēkas Latviešu literatūras kabineta A nodaļas, ceļojusi pa dažādiem plauktiem un bēniņiem, bet vienmēr ar milzīgu kāri un baiļu trīsām likta kabatās un prātos. Saturs un forma ir fascinējoši vienoti, īsos pantiņos par nāvi, sarunās ar mirušajiem, spokiem, velniem jūtama tā pati nāves tuvuma banalitāte, kas civilizētam cilvēkam liek slēpties snobiskā vīpsnā. Atceros, par autoru pirmoreiz uzzināju no Pērkona dziesmiņas: “Tik stingrās formās kā Kārlim Krūzam gar tavu māju aug kukurūza.” To, ka formas stingrība dzejā var tikt padarīta par mūsdienīgu specefektu, sapratu tikai vēlāk.
Nāk virsū suņi, kaķi, vēži,
lien ķirzakas un krupji lēc,
un zālē zalkši tup kā blēži.
Nāk virsū suņi, kaķi, vēži,
tup rupuči kā dienasdēži
un gorīdamies gurdi sēc.
Nāk virsū suņi, kaķi, vēži,
un ķirzakas un krupji lēc...”
Nezinu, vai Krūzu var saukt par pirmo latviešu seriālistu, bet savu daļu eksistenciālisma indes tautas opija dozēs viņš ir iepildījis jau krietnu laiku pirms Askofēna-P.