Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kārlis Arājs
Latviešu kauli... Atmiņas par anatomikumu un antropoloģijas ziedu laikiem Latvijā
Rīga. Rīgas Stradiņa universitāte. 2005
Ja es būtu kāds no nedaudzajiem latviešu kinorežisoriem, kas uzņem, vienkārši sakot, īstas filmas, 2005. gadā mirušā neiroķirurga Kārļa Arāja atmiņas būtu pirmais materiāls, kam es ķertos klāt.
Arāja stāstījumam piemīt filmas īpašības - notikumu izklāsta vienkāršība, darbības vietu un varoņu skaita ierobežotība, ārkārtīgi intriģējoša vide (anatomikuma auditorijas un pagrabi 30. gados un kara laikā, bērnu triekas epidēmija, Latvijas armija, kur viens no gados jaunajiem, dienestā iesauktajiem antropologiem izmēra trīsarpus tūkstošus pliku dienesta biedru, ekspedīcijas ziedošajos Latvijas laukos, pētot piebaldzēnus, votus, Kuršu ķoniņus, zemgaliešus Ulmaņa dzimtajā pagastā), spilgtie galveno varoņu - studentu, profesoru un anatomikuma personāla tēli, mazliet mīlas, ļoti daudz konkrētu vizuālu detaļu, kutelīgie jautājumi par eigēniku (labdzimtību), rasu higiēnu un tautas dzīvā spēka veicināšanas paņēmieniem - un neiedragājamā taisnprātība, kas strāvo no brīvvalsts laikā augušā ārsta. Kad lietas grozās ap preparējamiem līķiem un “kaulu kastes biedriem”, kas cītīgi mācās no Tīreļpurvā savākta “materiāla”, lai paši vēlāk tiktu iesaukti un lāpītu kaulus nākamā kara upuriem, citēt var veselām lappusēm, bet ļoti pārsteidza maza detaļa no pavisam citas operas: latviešu vīrieši varēja nopirkt un piespraust nelielu metāla plaukstiņu, kas nozīmēja, ka ar ziedojumu veselības veicināšanai viņi ir atpirkušies no nehigiēniskās dāmu roku skūpstīšanas.