Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jūsefs Šāhīns
Kairas stacija, 1958
Cairo Station, Youssef Chahine
Tā ir pavisam ačgārna filma – it kā itāļu neoreālisms, bet uzņemta Nāsera laika Ēģiptē; varoņu attieksme pret notiekošo un jūsu attieksme pret viņiem nenoskaidrojas līdz pat filmas finālam; galu galā darbība notiek (kā vēsta nosaukums) tikai Kairas stacijas teritorijā. Šeit, labirintos starp sliedēm, vagoniem, noliktavām un uzgaidāmajām telpām, izveidojies mīlas trijstūris (tikpat ačgārns kā pati filma) – starp klaidoni avīžu pārdevēju, nimfomāniskas uzvedības limonādes pārdevēju un vienīgo stacijas sociāldemokrātu, ratiņu stūmēju bandas vadoni. Klaidonis brīvajā laikā aplīmē savas migas sienas ar pikantām, no modes žurnāliem izgrieztām bildēm, tāpēc drīz vien zaudē prātu pa freidisko līniju. Par viņa apsēstību kļūst nodoms iegūt sev mūžīgo līgavu – limonādes pārdevējas līķi, ko viņš plāno slēpt dzelzceļa pārvadājumu kastē. Šaurā stacijas vide pakāpeniski kļūst par lielisku šī nozieguma plāna metaforu. Filmu skatoties, intriga kāpinās tikpat kā Hičkoka trillerī, turklāt ir nudien interesanti, kā arābi pārkāpj neoreālisma kanonus.