Jūlijs Karasiks "Krūmu suns dingo", 1962
RL skatās

Ilmārs Šlāpins

Jūlijs Karasiks "Krūmu suns dingo", 1962

Jūlijs Karasiks
Krūmu suns dingo, 1962
Дикая собака динго, Юлий Карасик

 

Hrestomātiska filma – no tām, kas, reiz redzētas, kļūst par “bērnības traumu”. Grūti pateikt, kā un kāpēc šīs filmas veidotājiem ir izdevies radīt tik savādu noskaņu, iespējams, ka tas saistīts ar īpašu attieksmi pret stāsta sižetu – daudzas svarīgas vietas tiek izlaistas, notikumi, sarunas, dramatiskie momenti tiek apieti, taču tiek saglabāts nepārtraukts apziņas stāvoklis, kas raksturīgs pusaudžu gadiem un šīs filmas anotācijā nosaukts par pirmo mīlestību. Taču runa nav tik daudz par seksuālajām jūtām, cik par apjukumu – neviens, izņemot tevi, neredz to, kas notiek, taču tu to nespēj saprast, jo tas notiek ar tevi un notiek pirmo reizi dzīvē. Pārsteidzoša ir Gaļina Poļskiha galvenajā lomā – aktrisei filmēšanās laikā ir 22 gadi, taču viņas varone Taņa brīžiem ir pavisam maza meitene, brīžiem – pieaugusi un noslēpumaina sieviete, šī psiholoģiskā nianse piešķir filmai trauksmainu nervozitāti, lai gan tās uzbūve un aktrises tēlojums ir melanholiski plūstošs. Dažas ainas, kas tiek parādītas starp citu, iedzeļ un nelaiž vaļā vēl ilgāku laiku. Skolas pagalmā, ejot uz pirmo stundu, Taņa pieliecas pie kādas pirmklasnieces un pajautā: “Tu raudāji?” Mazā meitene paskatās un atbild: “Nē!” Taņa nopietni nosaka: “Tu raudāji,” pieceļas un aiziet tālāk, bet skatītājs paliek pilnīgā neizpratnē, kas nupat notika.