Jūlija Hella un Andreass Šēnle "Mūsdienu drupas"
RL lasa

Inese Zandere

Jūlija Hella un Andreass Šēnle "Mūsdienu drupas"

Mūsdienu drupas
Sast. Jūlija Hella un Andreass Šēnle
Duke University Press, 2010

Ceļojums sākās dzimtajā pilsētā, kurā nostiprinātas un apgaismotas viduslaiku pils drupas, bet no zemes virsas nošķūrētas gan neuzceltā jaunā kultūras nama, gan pilsētas vecākās ēkas – sabrukušās zirgu pasta stacijas – drupas, un veda caur neuzvarēto Vācu ordeņa cietoksni Malborkā, kur poļi beidzamos ķieģeļus iemūrējuši jau par ES un norvēģu naudu, uz “informatīvi nokopēto” pilsētu Gdaņsku/Dancigu. Dažas sienas tur vēl atgādina par pēckara diskusiju: iekonservēt sagrauto pilsētu kā kara šausmu arheoloģisku pieminekli, vienkārši celt jaunas mājas vai būvēt vēsturisku kopiju. No drupām nav glābiņa, mēs tajās dzīvojam, vai nu tā ir visaptveroša metafora vai personiska pieredze, un katra kolhoza kūts liek atbildēt: nožēlojama vēstures mēslaine vai cildenas civilizācijas drupas. Cauri šā rakstu krājuma 25 autoru tekstiem uz vēsturiski mainīgajiem drupu redzēšanas un kontekstualizēšanas veidiem raugās Hēgelis, Kants, Tolstojs, Valters Benjamins u.c. “Drupu ģeogrāfiju” un priekšstatus par to funkcijām līdzās jau populārajām Napoleona, Špēra un Musolīni tēmām te paplašina ne vien inku drupas spāņu identitātē vai vācu drupas namībiešu vērtību sistēmā, pilsētu bombardēšanas un pēckara modernisma arhitektūras (īpaši Lekorbizjē) savstarpējā saistība vai “neglīti sadrūpošais” nefunkcionālais dekoratīvisms – jūgenda un Staļina baroka radniecība. Šeit kā drupas tiek analizēti arī Tatļina projekti un Borisa Mihailova fotogrāfijas.