Judīte Vaičūnaite  "Zemei pieskaroties"
RL lasa

Inese Zandere

Judīte Vaičūnaite "Zemei pieskaroties"

Judita Vaičiūnaitė / Judīte Vaičūnaite
Žemės prisilietus / Zemei pieskaroties
Atdzejojis Hermanis Marģers Majevskis
Rīga: Tapals, 2002

Kad novēloti tiklab samērā ar Judītes, kā ar Marģera dzīvi un nāvi iznāca šī izlase, kuras novēlotību jo sāpīgāk apzeltīja valstiski akadēmiskā atvēršana ar prezidentu uzrunām, es to, protams, tūliņ pārlapoju. Tagad, nu jau bez toreizējām nesadzijušajām sajūtām, izlasīju tā pa īstam, neko vairs nelaižot garām, uzmanīgi staigājot pati savu taciņu starp abiem tekstiem. Kad nebija vairs atdzejotāja, arī grāmatas redaktoram Knutam Skujeniekam vairs nebija ar ko pastrīdēties. Toties lasītājam tāda iespēja paliek vienmēr, kā tas vispār mēdz būt ar atdzeju – tās emocionālais rezultāts dzimst attiecībās starp atdzejotāja izdarīto izvēli un lasītāja uzticēšanos. Marģeram es ticu absolūti – proti, es ticu, ka viņš šo dzeju jūt tieši tā, kā atveido. Bet “viņa Judītē” es domājos saredzam viņa paša izkopto citādību, kas cieši un smalki apņem Judītes dzeju, caurauž, uzslāņojas. Knuts ievadā piemin to, ka Judīte pat dzimtajā valodā liek ieskatīties vārdnīcā un vārda niansēs “apjaust aizteksta dziļumu”. Man šķiet, Marģers ir šajā tekstā nācis no viņpuses un, pārņemts no dziļuma trīsām, ne vienmēr gribējis iznirt skaidrajā, rāmajā dzejoļa virspusē. Viņš savā bruņnieciskajā būtībā ir it kā sargājis Judītes dzeju no jebkāda vienkāršojuma, aizsedzot ar sava atdzejojuma vairogu un pielūgsmē aizplīvurojot viņas tēlu precīzo ainavu. Vai runa ir par pieredzi, muzikalitāti, vārda izjūtu – par visām šīm lietām, kurās nevienai tiesai nav taisnīga sprieduma? Nē, drīzāk jūtos kā izlasījusi divas grāmatas – Judītes dzeju un Marģera mīlestību.