Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jānis Rokpelnis.
Smagi urbjas tinte. Grāmata par Knutu Skujenieku
Rīga: Pētergailis, 2006
Nav viegli rakstīt par grāmatu, kuru sarakstījis viens, kuru cieni un bijā, par otru, kuru cieni un bijā, bet nevaru to nepieminēt kā savā lasītājas biogrāfijā notikušu faktu – vienu no interesantākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījusi latviski. Apakšvirsraksts sīkāk nedefinē žanru – biogrāfija? kritika? apcerējums? Ir pa druskai no visiem trim, taču visdrīzāk (dažas pamatīgāk izstrādātas nodaļas ir izņēmums) tā man atgādina tādu kā skici, kā preambulu kam lielākam un izvērstākam. Tāda sajūta, ka Rokpelnim tik daudz būtu ko stāstīt – un ne tikai par Knutu kā cilvēku un dzejnieku, bet par sarunām 60. un 70. gadu virtuvēs, par to laiku sajūtām, viedokļiem un strīdiem. Vietām pārlieku uzskatāmi redzama Rokpeļņa apņēmība cieši turēt kursu Knuta virzienā, jo daudz intriģējošākas par centīgi bezkaislīgajām un konstatējošajām pasāžām ir tās, kur Rokpelnis ir Rokpelnis – laikabiedrs un līdzdalībnieks, nevis tikai “aizkadra balss”. Es tiešām ceru, ka viņš uzrakstīs to, kam būtu jāseko – arī tāpēc, lai atgādinātu, ka lielumlielā daļa šolaiku gudrību un muļķību – kā literāro, tā politisko – nav radušās tukšā vietā un nav arī nekas pārsteidzoši jauns.