Jānis Līcis.  "Stāsti par Krapes pagasta senatni. Cilvēki un mājas"

Inese Zandere

Jānis Līcis. "Stāsti par Krapes pagasta senatni. Cilvēki un mājas"

Jānis Līcis.
Stāsti par Krapes pagasta senatni. Cilvēki un mājas
autora ģimenes izdevums, bez gada

Jāņa Līča (1901–1992) 80. gados uzrakstītās atmiņas iznākušas nedaudzos eksemplāros, izplatīšanai ģimenes un draugu lokā. Šo bibliogrāfisko retumu nespēju nolikt malā jau otro mēnesi, kaut arī autors nebeidz atgādināt par savu literāro neprofesionalitāti. Var jau uzskatīt, ka šādas nefiltrētas, speciālistu nerediģētas atmiņas ir “materiāls” – zinātnei, romāniem, kādiem vispārinājumiem, kuri tiks kaut kad izdarīti. Man gan šķiet, ka lieliskie, konkrētības pilnie stāsti, vecā vīra neslēptais sentiments un spriedumi par dzīves principiem, pat viņa paradums iespraust literatūras un filozofijas klasiķu citātus un valodnieciski maldīgie minējumi par vietvārdu izcelsmi, ir absolūta pašvērtība, tie iemieso personiski sajustu pienākuma imperatīvu, cilvēka pienākumu būt, darīt, rūpēties, un to, ko laikam mēdz dēvēt par cilvēcību. Vai tas būtu neredzīgais Lejas Oķenu saimnieks, kas uz tausti sien labības kūlīšus, zemnieks Kārlis Līcis, kas lasa mājiniekiem priekšā Virzas atdzejoto Verharnu, vecāmāte Ieva ar latviešu pasaku, kurā gailis sauc “tak, tak, tak, padavai sudā”, izbijušais vagars, kas liek kūtī pārāk bargi iedzītu grūsnu cūku izlaist ārā un iedzīt par jaunu – “mierīgi, kā pienākas”, vai eksotiskā Mežanne, kas pin bizēs gareniski pāršķērstas vardes – ikviena dzīve tiek saprasta kā vērtība.