Iron
RL klausās

Ilmārs Šlāpins

Iron

Iron & Wine
Kiss Each Other Clean

2011, Warner Bros.
 

Vientuļnieka bārda, sasukāta un iesvaidīta ar mirrēm

Sākumā viņš fascinēja un biedēja – no meža iznācis, bārdains dīvainis, kura ieraksti tik acīmredzami nebija nekādi ieraksti, vien nepabeigti demo dziesmām ar nesaprotamu dzejas rindu savārstījumu tekstu vietā. Tad mēs saklausījām maigo un melodisko balsi, kas iedvesa mieru un paļāvību, vienalga, par ko viņš arī dziedātu, tas izklausījās pēc šūpuļdziesmas mazliet pāraugušiem un mazliet palaidnīgiem bērniem, kam patīk pasakas par skumjiem vilkiem un ganu suņiem, krustcelēs atrastu burvju naudas gabalu vai mīļoto, kas rītausmā aizgājusi no mājām un tā arī nav atgriezusies. Ar katru nākamo albumu viņš kļuva aizvien kārtīgāks un šovbiznesīgāks, lai arī koncertos joprojām izskatījās nedaudz sasvīdis un smalkās publikas stilīgo džemperīšu vidē neiederīgs. Ja mēs jau nebūtu paspējuši viņu iemīlēt, jaunajam albumam varētu pārmest vēlmi skanēt pielaizīti un glumi, vēlmi atpūsties Kalifornijas pludmalēs un nogaršot beidzot tos slavenos kokteilīšus ar papīra saulessardziņiem. Iespējams, ka jaunā producenta izvēle bija kļūda, iespējams, ka slava un nauda samaitā jebkuru labu mūziku, taču mums joprojām ir viens mierinājums – mēs taču zinām, ka baro vilku, cik gribi, viņš tāpat uz mežu skatās.

Līdzīgi: Devendra Banhart “Smokey Rolls Down Thunder Canyon”, 2009, XL