Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Irina Paperno
Padomju pieredzes stāsti: atmiņas, dienasgrāmatas, sapņi
Itaka, Ņujorka: Cornell University Press, 2009
Ir nekorekti tā atzīties, taču mani maz interesēja pētnieces vispārinājumi par terora laikmeta izpausmēm cilvēku personiskuma sfērā, ja nu vienīgi raksturīgo tēmu klasifikācijas nozīmē. Taču grāmata ir īsta informācijas dārgumu lāde. Karte, ar kuru var doties garā ceļojumā pa publikāciju gaismā izvilktu aizkustinošu cilvēcisku šausmu pasauli, kuru vieno “iekšējs katastrofiskums” kā dzīves izjūtas pamats – protams, saistīts ar “ārējo”, vēsturisko katastrofiskumu. Satraucoši ir apzināties, cik intensīvi pēdējos gados tieši bijušās PSRS un arī Latvijas kontekstā notiek personiskās dzīves “vēsturiskošana” un vēstures “personiskošana” – jo tas ir mūsdienu cilvēka morālas izdzīvošanas jautājums. Autore dod kārtīgu metodoloģijas rokasgrāmatu, kas ietver visus klasiskos piedāvājumus dzīvesstāstu un sapņu pierakstu interpretēšanai – līdz pat Pjatigorskim, par kura “Stāstiem un sapņiem” var diskutēt, vai to uzrakstīšana un izlasīšana tiešām būtu saistāma ar cilvēka bailēm “atrasties ārpus vēstures” vai, tieši pretēji, ir “dziednieciska” un palīdz “pamosties no Vēstures murga”, kā izteicies recenzents I.K. Un tomēr visu teoriju, kā parasti, aizēno paši dzīves nospiedumi analizētajos tekstos – kam ir visas potences kļūt par jauniem kultūras tēliem zīmīgos mūslaiku sapņos gluži tāpat, kā reiz Harmsa draugs, filozofs un “Kafkas tipa” viedais nāvju sapņotājs Druskins un dzejniece Olga Bergholca, būdami visai atšķirīgās attiecībās ar padomju realitāti un ar realitāti vispār, sapņoja par vecenes nogalināšanu ar cirvi…