Imants Ziedonis. "ne tas kādam jāzina: (ne)bijuši ceļojumi"

Inese Zandare

Imants Ziedonis. "ne tas kādam jāzina: (ne)bijuši ceļojumi"

Imants Ziedonis.
ne tas kādam jāzina:
(ne)bijuši ceļojumi

Pētergailis, 2005

Šajā grāmatā viss ir pa maziem gabaliņiem, Ziedonis ir drusku tas, kurš ārstējas valdības sanatorijās un niķojas oficiālās delegācijās, drusku tas, kurš dzen primadonniskus jokus ar dažādu tautību smukām meitenēm, un drusku tas, kurš no maralbriežu apzāģēto ragu stumbenīšiem sūc asinis – lai tad notiek, kas notikdams; šķiet, ka teksts, kas tālāk seko, ir vienīgais mūslaiku latviešu autora mēģinājums precīzi izstāstīt psihodēliskas sajūtas. Ziedonis un Anita Rožkalne pūlas izveidot sižetiņus, mazus piedzīvojumu stāstiņus, jo “mūsu kultūrā” sižets ir, Veras Baļūnas jocīgajiem vārdiem sakot, “tā vaduļojošā zvaigzne”, bet varbūt tam, kurš lasa, vienīgais īsti svarīgais stāsts šeit ir “stāsts par Ziedoni” – stāsts par Ziedoni, kurš stāsta. Vai tik ne no viņa paša tekstiem nāk tas idiomātiskais tēls – balerīna, kuras pūles neviens nedrīkst redzēt. Šeit balerīna ar kāju tausta, kur likt nākamo soli. Kā mēs to grāmatu taisīsim, kādas bildes tur varētu būt, ja tās varētu atrast, ko vēl pastāstīt, vai ko nestāstīt, paša stāstītāja šaubas par to, kas īsti ir bijis, un kas tas ir bijis, pārpratumi (ķīnieši pie PSRS robežas – “mazie daoisti” ar “mazām dao grāmatiņām”), redaktores piezīmes par to, kā viņa mēģina precizēt vienu otru detaļu, dažu līdzdalībnieku paskaidrojumi. Tas, kurš lasa, ir pielaists tuvu, ne jau tik daudz ar atklātību par notikumiem, bet ar to eksistenciālo nedrošības sajūtu, kas atšķir dzīvi no stāsta par dzīvi.