Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ilmars Rāgs
Es neatgriezīšos, 2014
Я не вернусь, Ilmar Raag
Par iemesliem noskatīties šo filmu es uzzināju tikai pēc tam, kad jau biju sācis to darīt. Pirmkārt, Ilmars Rāgs ir ne tikai mans vārdabrālis un vienaudzis, bet arī vairāku jau iepriekš uzņemtu zīmīgu filmu režisors. Viņa kontā ir skandalozā filma “Klase”, klusināta izmisuma pilnā “Igauniete Parīzē” un nupat Rīgas Starptautiskajā filmu festivālā ievērību guvusī “Kertu. Mīlestība ir akla”. Šī ir viņa jaunākā filma, kas uzņemta, sadarbojoties Kazahstānas, Krievijas, Baltkrievijas, Igaunijas un Somijas producentiem. Filmas oriģinālvaloda ir krievu, un darbība notiek kaut kur Krievijā. Filmas sižeta pamatā ir ceļojums, kas ved no bezcerības un bezizejas pretim neiespējamai un liktenim nozagtai laimei. Rāgs jau ir pierādījis, ka spēj tikt galā ar banāli traģiskām sižeta ainām, neieslīgstot galējībās, bet saglabājot igauniski rezignētu un vienlaikus niansētu skatījumu. Šajā ceļā (un filma ir road movie arī klasiskā žanra izpratnē) viņam lieliski palīdz somu operators Tuomo Hutri, skarbā krievu scenāriste Jaroslava Puļinoviča (viņu es pazīstu, jo esmu tulkojis; viņas luga ir skatāma Liepājas teātra izrādē “Žanna”) un galveno lomu tēlotājas – meitenes Poļina Puškaruka un Vika Lobačeva. Bet stāsts galu galā ir par to, ka mēs bieži vien nepamanām to brīdi, kad iemīlam savā dzīves ceļā sastaptos cilvēkus, un diemžēl tas notiek par vēlu.