Igauņu zelta noveles

Igauņu zelta noveles
Sastādītāja Līvija Vītola
Rīga: AS Lauku Avīze, 2009
 

Izlase pieteikta kā “ieskats igauņu novelistiskas 120 gados”, “augstas raudzes tradicionāli, lielākoties psiholoģiskā reālisma ievirzes teksti”. Igauņu reālisms, izrādās, nemaz nav tik pārlieku reālistisks. Tas ir gandrīz vai vienīgais, ko var atļauties pateikt par 21 autora 21 noveli kā vienu grāmatu. Izlases, šie svinīgie masu kapi, patiešām, kā jau paredz tulkotāja Maima Grīnberga, provocē “salīdzināšanas degsmi”. Patiesībā es negribu salīdzināt nedz latviešu un igauņu literatūru, nedz, teiksim, Tuglasa 1917. gadā rakstīto noveli par taksīti un pērtiķi, kuri, zaudējuši saimnieku, beidz savu dzīvi alkoholismā un uzspridzina pasauli, ar Ēvas Parkas 1994. gada stāstu par vienlīdz kompleksaino un augstprātīgo igaunieti, kurai, pirmoreiz mūžā lidojot uz ārzemēm, par ceļabiedru piesitas slavenais hokejists Tretjaks un ar uzmācīgu pļāpāšanu traucē izbaudīt mirkļa nozīmīgumu. Man patīk tā godīgā bezcerība, ar kādu daudzi igauņu rakstnieki beidz savas noveles. Tā sniedz lielu morālu atvieglojumu. Tieši tā beidzas arī visa grāmata: Mehisa Heinsāra aprakstītā “ceļotājlaime”, “plīvojums bez smaržas un krāsas”, kas pārvietojas gan kā gaiss un mākoņi, gan kā putna sūds un veča pirdiens, pamet arī mani un turpina plūst, kur vējš viņu tobrīd nes. “Laika viņai” - un to varētu teikt arī par igauņu literatūru - “bija gana”.