Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rasas Jansones personālizstāde “Sīkais” Mūkusalas Mākslas salonā no 8. oktobra līdz 14. novembrim
Rasas Jansones gleznotie bērnu portreti ir lieli. Tāpat kā iepriekš gleznotās šo pašu bērnu mammas (“Barošanas migla”, “Rīgas mākslas telpa”, 2014), tie ir divmetrīgi audekli ar ekspresīvi gleznotiem tuvplāniem. Gleznu nosacītajā telpā nekā cita nav – tikai milzīgas galvas, citreiz ar masku vai galvassegu, bet citreiz bez nekā, tikai ar kaklu un pleciem.
Gleznas tapušas no fotogrāfijām, ko uzņem pati māksliniece, un viņai esot svarīgi, ka tie ir nevis kaut kādi momentuzņēmumi vai modeļa piedāvāti attēli, bet gan speciālā sesijā tapuši portreti. Tiem cilvēkiem esot jāzina, ka viņi, pozējot fotogrāfijām, pozē gleznām. Iepriekš portretētās sievietes nepozēja gleznošanai tāpēc, ka māmiņas nevarēja atļauties vairākas stundas vienkārši sēdēt un neko nedarīt, bet gleznu cikla turpinājumā bez fotogrāfijas neiztikt, jo bērni vienkārši nesēž mierā. Varbūt tāpēc redzu šajās gleznās tādu kā dubultu stingumu – pirmoreiz tie cilvēki sastindzināti fotografējot, otrreiz – gleznojot.
Taču īsti droša par to, ko redzu, es neesmu. Jau kopš iepriekšējās Rasas izstādes esmu nokļuvusi viņas gleznām otrā pusē – savā portretā. Likās, ka skatīties uz sevi Rasas noteiktajā konceptuālajā gruzonā jeb gaismā ir pieņemami un tas, ka tai skaistajā zaļajā sejā attēlotas ļoti konkrētas ciešanas, neliekas nekas īpašs, tīri pat jautri un lepni būt par ieganstu tādai mākslinieciskai precizitātei. Bet tagad raudzīties uz savu bērnu tai pašā precīzajā gruzīgajā gaismā izrādījās pavisam kas cits.
Uzgleznots ir mazs blonds puisītis, no kura personības spektra, teiksim tā, gleznas autore rūpīgi izmetusi visas citas īpašības un aspektus, savā un skatītāju uzmanības centrā atstājot vien izmisīgu trauslumu. Tas puika skatās uz nedrošu, draudīgu pasauli, un viņa gadījumā mamma ir vienīgais cilvēks, kuram jāatbild uz viņa jautājumiem par visu šo elles jūkli. Un, kad skatos uz to gleznu, esmu spiesta koncentrēties tieši uz autores izvēlēto man tik neērto fokusu.
It kā jau zināju, ka mākslas uztverē nekādu vispārinājumu nevar būt un, ja arī tādi ir, tiem nevajag uzticēties. Tomēr, tieši raugoties uz šo portretu, īpaši skaidri sapratu, cik bezcerīgi ir mēģinājumi pateikt vai uzrakstīt, kā iespējams uz kaut ko mākslā raudzīties. Var tikai koncentrēties uz savu raudzīšanos, cerot, ka izdosies par to pastāstīt tā, ka citi pieslēgsies vai pavilksies.
Par pieslēgšanos un pavilkšanos uz gleznām Rasa ir parūpējusies meistarīgi, izvēloties brīžus un noskaņojumus, kad modeļos izpaužas kaut kas no maziem monstriem, kas izsūks savus vecākus sausus, ja vien viņiem dos tādu iespēju. Manuprāt, Rasa nodarbojas ar tādu kā pašterapiju, meklējot gleznotajos cilvēkos viņai svarīgus kādu tumšu dvēseles kambaru stāvokļus, kuros viņa skatītājus ieved, bet neparūpējas izvest no tiem laukā.
Māksliniece pati un pāris kritiķu ir norādījuši, ka šis izstāžu cikls (“Barošanas miglai” un “Sīkajam”, iespējams, pievienosies bērnu tēvu portretu sērija) atsaucoties uz Madonnas un bērna sižetu mākslas vēsturē. Rasa saka, ka nesaprot, kur skatījušies mākslinieki vīrieši, gleznojot klasiskos Dievmātes portretus, jo tā taču dzīvē nekad neesot, ka mazo bērnu mātes ir tik apgarotas un skaistas, bet bērni – harmoniski eņģelīši. Šis apsvērums, manuprāt, tiek lietots kā tāds dūmu aizsegs mākslinieces pašterapijai, jo, padomājot vēl drusku, kļūst skaidrs, ka madonnās taču gleznoti idealizēti priekšstati reliģiskiem rituāliem, necenšoties atveidot jelkāda laikmeta jelkādu realitāti.