Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Hipokratiskie raksti
No sengrieķu valodas tulkojušas Aija van Hofa un Agnese Gaile
Liepnieks&Rītups, 2003
Mani priekšstati par Senās Grieķijas cilvēkiem pilnībā balstījās lasītajā par Sokrata sarunbiedriem – dažāda vecuma jaunekļiem un vīriem, kas pavadīja savu laiku, spriezdami par filozofiju. Nejaušības dēļ šajās kompānijās iemaldījās arī pa sievietei. Šos cilvēkus es biju iztēlē uzbūris pēc līdzības ar marmora skulptūrām, kādas apskatāmas Atēnu arheoloģiskajā muzejā, un tām – tiem piemita skulptūru gleznums, mūžīgums un akmens slimības – barbaru nosisti deguni un citi izaugumi, reizēm – ūdens vai vēja izgrauzti caurumi. Šķiet, Ināra Ķemere stāstīja, ka hitonus grieķi mazgājuši ar urīnu un ka tādēļ tautas sapulcēs vai teātros stipri smirdējis. Hipokrata ārstu sastādītie slimību apraksti mani satrieca. Lūk, divpadsmitais slimnieks: “Kāds cilvēks, kas bija sakarsējies, paēda pusdienas un pārāk daudz iedzēra. Naktī viņš visu izvēma. Sākās spēcīgs drudzis, un parādījās sāpes labajā paribē. Iekaisums apakšā bija mīksts un nāca no ķermeņa iekšpuses. Sākumā mīzali bija biezi un sarkani un nostāvēdamies neveidoja nogulsnes. [..] Septītajā dienā visas pazīmes kļuva izteiktākas. Mīzali bija tādi paši kā iepriekš. Slimnieks daudz runāja. Nespēja sevi savaldīt. No vēdera pēc ārējas rosināšanas iznāca šķidri, sajaukti izkārnījumi, kopā ar cērmēm. Nakts pagāja mokoši. Agri no rīta viņš sāka drebēt. Bija spēcīgs drudzis. Plūda karsti sviedri, un šķita, ka drudzis pāriet, taču atelpas laiks nebija ilgs. Pēc pamošanās slimnieks atdzisa. Siekalojās. Novakarā prāts stipri aptumšojās. Pēc īsa brīža iznāca neliels daudzums melnu un žultainu vēmekļu.”
Varbūt nepārvaramā grieķu pievilcība ir tā, kas liek man lasīt viņu ķermeņu izdalījumu aprakstus ar tādu pašu aizrautību kā stāstus par dievišķo Afrodīti.