H2O "Ralfs Šteiners", 1929

H2O
Ralfs Šteiners, 1929
H2O, Ralph Steiner

Ir filmas, kuras tikpat kā neviens par filmām neuzskata, piedāvājot tās dēvēt citos aizdomīgos vārdos – videomāksla, eksperiments vai, vēl labāk, galeriju “klipi”. Tā iemesls ir tepat blakus, dzīves pelēkajā pusē, kad savus ikdienas ne­interesantos stāstus vēlamies aizvietot ar citiem – “īstajiem stāstiem” no sinepleksa. Ralfs Šteiners viens no pirmajiem pie­­dāvāja skatīties uz abstraktu kino attēlu – ūdeni, notvertu kanalizācijas renē, kon­servu bundžā vai ūdenskritumā. Šķiet, filmas nodomam nav nekāda sakara ar ūdeni, jo ar katru brīdi arvien nosacītākie straumes un atspīduma kadri kļūst par skatītāja pašsacerētu dzejoli. Tad arī at­­spīdumu salauztās formas var atgādināt Džakometi skulptūras, rītu priežu mežā, biržas indeksa līkni vai vēl sazin ko. Ie­­spēja redzēt un saprast ko citu ir arī retā iespēja nošķirties no šīs pasaules, kas, domāju, ir kino īstā daba.