Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gundega Cēbere.
Leonīds Āriņš. Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas
Rīga: Neputns, 2006
“Visu ūdeņainas krēslas pillu dienu nodevos gleznieciskām dēkām.” No Āriņa klātbūtnes man kļūst nervozi pirksti; gribu pateikt tikai pavisam vienkāršu faktu – ka pavadīju visu dienu, aplūkojot albumā reprodukcijas un lasot izvilkumus no viņa dienasgrāmatām, bet iestājas drudžains satraukums,
kā eksāmenā vai pie ārsta, kurš pateiks diagnozi. Ne jau Āriņam – man. Kā es dzīvoju? 1977. gadā, kad man bija 19, es ieraudzīju izstādē Āriņa gleznu “Doma baznīca”, kas mani konfrontēja ar brīvību, par kuru nevienam citam nav nekādas daļas, kura ir vienlīdz personiska, vienalga kāds ārpusē režīms un kāda kultūras politika. “...taustāmām formām, fantāzijas krāsām un līnijām jārunā kā mūzikā skaņām pašām vien. ...senu pārdzīvojumu attēlošana. Tie pazib atmiņā kā ezeri un neļaujas apspriesties...” Tagad es (48) aizeju uz izstādi Mākslas muzejā vai šķirstu šo grāmatu; redzot Āriņa darbus, man trīc rokas; es raudu izstādē, skatoties uz gleznu, es saprotu, ka neesmu šo brīvību tikai izdomājusi, ka tā pastāv. “...arī ēst, piedzimt, sāpes ciest, priecāties un, beidzot, nomirt neviens manā vietā nevar.” Varētu naivi teikt, ka gribēju rakstīt tā, kā Āriņš glezno, bet nepratu dzīvot tā, kā viņš dzīvoja. Vai es uzvilku “nemeistarisku” līniju un atbrīvoju aprakstītā papīra plakni no “sasodītā iemācītā dziļuma”? Protams, es raudu par sevi Āriņā.
“Bet tas iztēlotais jau ir mana bilde.”