Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Goran Gora
Hold Me Close When It Comes
2011, Goran Gora
Runā ar mani
Mēdz gadīties (un pēdējā laikā aizvien biežāk), ka solomākslinieki izvēlas sev skatuves pseidonīmu, ko itin viegli var sajaukt ar grupas nosaukumu. Dažkārt pat ilgu laiku klausītāji dzīvo pārliecībā, ka aiz šī nosaukuma slēpjas vairāki cilvēki, kas katrs spēlē savu instrumentu, taču izrādās, ka to visu dara viens. Tādi ir folkroka mūziķi Iron & Wine vai City And Colour (šim pēdējam gan ir asprātīgs pamatojums, viņa īstais vārds ir Dalass Grīns – vārdā ir pilsētas nosaukums, bet uzvārdā krāsa), kurus es pieminu ne tikai kā spilgtu pseidonīmu īpašniekus, bet kā ģitāristus un dziedātājus, kas kādā savā būtībā ir ļoti līdzīgi Jānim Holšteinam, kas nu jau gadus piecus mums pazīstams kā Goran Gora. Man vienmēr ir šķitis, ka šie cilvēki kautrējas no savas radošās vientulības un pseidonīms ja ne gluži piešķir kolektīva ilūziju, tad vismaz rada otru virtuālo personību, ar kuru ir iespējams saspēlēties un sarunāties, kas īstai mūzikai taču ir ļoti svarīgi. Ir svarīgi, lai mūzika būtu saruna ar kādu, kas tev ir svarīgs. It īpaši, ja tā ir dziesma. Jaunajā albumā Goran Gora ir izmantojis ārkārtīgi simpātisku studijas darba tehniku – tukšu kultūras nama zāli, kurā ieslēdzies uz dažām dienām ar skaņu operatoru un ģitāru, lai noskaidrotu savas attiecības pašam ar sevi. Un to, kurš visu dzird.