Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Fridriks Tors Fridriksons
Aukstais drudzis, 1995
Cold Fever, Friðrik Þór Friðriksson
Kad japānis Hirata nejauši ar beisbola bumbiņu trāpa pa video atskaņotāju, ekrānā parādās viņa vecāki, kas aicina viņu ciemos uz Īslandi, savu jauno dzīves vietu, – japāņu pāris ziemeļnieciska raksta džemperos ir grotesks, pat sirreāls tēls. Hirata septiņus gadus pēc abu nāves dodas izpildīt apbedīšanas rituālu. Melnās lakādas kurpēs Hirata kā nomaldījies tūrists soļo pa apsnigušo šoseju, vilkdams glīto čemodānu, bet pēc tam dodas uz tālo nostūri, kur dzīvojuši viņa vecāki, garām uzrakstam “Vai kāds zina, ka esat devies aiz šīs robežas?”, kur nav nekādu sakaru ar civilizāciju, mitinās elfi un mirušo gari, kur neeksistē bailes no nāves, jo tā ir tikpat neizdibināma kā pēkšņi nez no kurienes uzradusies jauna sieviete, kura ar spalgu kliedzienu atdzīvina viņa mašīnas motoru. Fridriksons ir apsēsts ar nāves estētismu, ar tās absurdo pievilcību, jo nāve ir rituāls: viņš to traktē kā pāreju, nevis aiziešanu. Epizode, kad Hirata veic rituālu par godu vecākiem, tā noslēgumā ielejot upē sakē, ir sērīga, komiska un vienlaikus dzīvi apstiprinoša. No tāluma viņā noraugās nesen iegūtā drauga gars un abi vecāki. Fridriksons nav mistiķis, bet atmosfēras meistars, kam izdodas izvairīties no sentimentālas salkanības, kombinējot komēdijas, drāmas, pat gangsterfilmas elementus.