Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs "Pēdējie smiekli", 1924
RL skatās

Daniela Zacmane

Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs "Pēdējie smiekli", 1924

Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs
Pēdējie smiekli, 1924
Der letzte Mann, Friedrich Wilhelm Murnau

Var jau būt, ka viesnīcas virpuļdurvis simbolizē haotisku moderno pasauli, galvenā varoņa formas tērps – sociālu nolemtību, mašīnas – aizejošu dzīvi, neona gaismas – viltotu cerību, taču galu galā “Pēdējie smiekli” ir “vienkārši” ļoti cilvēcīgs stāsts par novecojušu vīrieti, kas kļūst nevienam nevajadzīgs. No iznesīga, cienīga, iespaidīgā tērpā ģērbta šveicara, ko tik izcili tēlo Emīls Janningss, viņš (tas pats aktieris) pārvēršas nelaimīgā, neievērojamā un sīciņā vīrā (patiešām grūti saprast aktiera patiesos izmērus). Filmā nav Mūrnava ekspresionistiskā meistardarba “Nosferatu” mākslotības, taču tā vienalga ir šausmīga. Kustīgā kamera liek just līdzi varonim jau ar pirmajiem kadriem, bet slavenā reibuma aina (kamera bijusi piestiprināta Janningsam pie krūtīm) spiež gandrīz vai ar viņu saplūst. Mēmajām filmām neierasti “Pēdējos smieklos” ir pavisam maz starptitru, pareizāk sakot, tāds ir tikai viens, un tajā autors apžēlojas par varoni, dāvājot viņam nāves vietā holivudiski laimīgu epilogu (pēc šīs filmas ceļš uz Holivudu pavērsies arī pašam Mūrnavam). Taču ir jau par vēlu, skatītāju vairs nepiemānīt, jo tagad viņš zina, kāda izskatās vientulība.