Frenks O'Hara. "Stāvot un staigājot Ņujorkā"

Frenks O’Hara
Stāvot un staigājot Ņujorkā
Bolinasa Kalifornija: Grey Fox Press, 1975

Rinda “Standing still and walking in New York” aizgūta no O’Haras dzejoļa “Oda cēloņsakarībām” – tā bija domāts nosaukt arī eseju, kuru O’Hara gribēja rakstīt žurnāla Evergreen Review Ņujorkai veltītā speciālizdevumā. Taču eseja tā arī nematerializējās, jo 1966. gada 24. jūlija naktī četrdesmit gadus veco O’Haru Faierailendas pludmalē notrieca kāpu bagijs, un nākamajā dienā viņš nomira. Grāmatiņā, kurai dots šis nosaukums, ir pēcnāves izdevums, kurā apkopotas O’Haras esejas par dzeju, mākslu un ļaudīm, ko viņš pazinis. Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados O’Hara līdz ar Kenetu Koču, Džonu Ešberiju un Džeimsu Šaileru veidoja amerikāņu Austrumkrasta dzejas kodolu, ko mēdz dēvēt par Ņujorkas skolu. O’Haras pirmā mīlestība bija klasiskā mūzika, otrā dzeja, bet trešā – vizuālā māksla. Savā ziņā O’Haras prozas stilā sintezējas tās visas – turklāt bez piepūles, vienlaidus plūdumā. Viena no elegantākajām un vienlaikus aizkustinošākajām krājuma esejām veltīta Pasternaka “Doktoram Živago” – precīzāk, Živago dzejai. Man patīk, kā viņš skauž sentimentu (kāds, viņaprāt, iezogas, piemēram, citu recenzentu vērtējumos), un patīk šis teikums: “Sāpes vienmēr noved pie loģikas, kas nāk tikai par sliktu.”