Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Fransuā Trifo
Tāda skaistule kā es, 1972
Une belle fille comme moi, François Truffaut
Trifo pieder pie tiem māksliniekiem, kuru neveiksmes man šķiet skaistākas par citu veiksmēm. Kaut kas viņa vēstījumā – lai nelietotu tādu nodrāztu terminu kā “kino valoda”, es teikšu – žestikulācijā savaldzina un liek skatīties viņa filmas ar atkārtojošos aizrautību kā tajos brīžos, kad mēs klausāmies kāda tuva cilvēka stāstos nevis to satura, bet gan paša cilvēka izskata, runas manieres vai personības dēļ. Šo DVD es nopirku reizē ar trim zināmākām filmām par Antuānu Duanelu un biju pamanījis tik vien kā recenzenta piebildi – viena no nepelnīti par maz novērtētajām Trifo filmām. Viņam raksturīgi paņemt stāstu (tipisks piemērs ir filma “Žils un Džims”), kas ir daudz par garu pusotrai stundai uz ekrāna, taču rūpīgi to izstāstīt, izmantojot dažāda ātruma ainu kolāžu, ieviešot aizkadra teicēju vai varoņa atmiņu retrospekciju. Gluži kā stāstā par Žila un Džima mīlestības trijstūri, arī šīs filmas centrā ir fantastisks personāžs – grūti audzināma vieglas uzvedības meitene, kas cietumā izstāsta savu krāšņo dzīvi socioloģijas studentam, salauž viņa sirdi un likteni. Tas viss aizzib acu priekšā tik strauji, ka skatītājs pat neuzdrīkstas iedziļināties biogrāfiskās vai juridiskās detaļās, taču uzmanības ātrums strauji samazinās brīžos, kad Bernadetes Lafontas tēlotā meitene bīstami atkailina sevi gan tiešā, gan visās pārējās nozīmēs, liekot mums kost pirkstos un konstatēt, ka “tādai meitenei kā viņa” mēs esam gatavi piedot jebko.