Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Frančesko Kolonna
Polifila mīlas cīņa sapnī
Thames & Hudson, 1999
Dominikāņu mūks Frančesko savu grāmatu pabeidza jau 1467. gadā, taču tā nāca klajā tikai 1499. gadā, divos sējumos, ilustrēta ar gandrīz diviem desmitiem ksilogrāfiju. Stipri latinizētā itāļu prozā viņš vēsta par Polifila izmisīgo polifiliju – t.i., mīlu pret daiļo Poliju (ne zemi, bet sievieti, protams), kas reizē ir arī mīla pret “daudz ko”. Viņš dievina arhitektūru un skaistus dārzus, viņam patīk staigāt pa vecām kapsētām, viņš priecājas par talantīgi veidotām skulptūrām un jūsmo par krāšņiem audumiem – sevišķi, ja to krokās rodama kāda nimfa. Taču par visu vairāk viņš mīl antīko pasauli, kuras fragmentus sapņos izdodas savienot perfektā veselumā, kas reizē ir arī Polija. Taču tā ir tikai virspuse – teksta dzīlēs ieslēpti arī dažādi ezotēriski elementi, kas saplūst jaunās, neiniciētajam grūti atšifrējamās nozīmēs, un pirmajā acu uzmetienā šķietami nevainīgas intelektuālas rotaļas – piemēram, nodaļu (kopā 38) pirmie burti veido autora vārdu un pauž, ka viņš POLIAM PERAMAVIT (proti, ļoti mīlējis Poliju), brīžiem teksts tīri grafiski atspoguļo saturu u.tml. Īsts renesanses Eko! Taču vislielākais pārsteigums, ka šo brīnumu, kuru agrāk pazinu tikai no nostāstiem, angļu tulkojumā uzgāju tepat Rīgā, vienā plauktā ar mūslaiku popliteratūru.