Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Fjodors Šaļapins
Manas dzīves lappuses
Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1961
Paņēmu šo grāmatu gluži nejauši (nu labi, kaut kādu radniecību ar uzvārdu es laiku palaikam jūtu), taču jau pirmās divas rindkopas satrieca ar negaidītu, spilgtu un noslēpumainu bērnības atmiņu attēlojumu, pareizāk sakot, grāmata sākas ar stāstu par atraitnēm, pie kurām naktī ugunīga pūķa izskatā atlido viņu mirušie vīri, kas iemiesojas cilvēku ķermeņos un apskauj savas sievas, tikai mugurai lūdz klāt neskarties, jo muguras vietā viņiem ir zaļa uguns, kas aprij cilvēka dvēseli, ja tai pieskaras. Šo leģendu stāsta kaimiņu sievietes, kas skala gaismā vērpj rudens vakarā istabā, bet Fjodors Šaļapins to dzird un atceras uz visu mūžu. Šādas ainiņas, notikumi un vērojumi slavenā dziedātāja memuāros brīžiem biedē ar neticamu atklātību vai precizitāti sadzīviskās un intīmas situācijās, it īpaši, pieļaujot, ka padomju laika izdevums nevarētu būt nodrukāts bez pienācīgas cenzūras.