RL skatās

Viktors Freibergs

Filips Ridlijs "Mirdzošā āda", 1990

Filips Ridlijs
Mirdzošā āda, 1990
The Reflecting Skin, Philip Ridley
 

“Tava gludā un maigā āda ar gadiem kļūs krunkaina un sažuvusi, tavi draugi nomirs, tu paliksi viens,” filmas galvenajam varonim, puisēnam, vārdā Sets, saka Delfīna, kas vientuļa mitinās pelēcīgā namā dzeltena labības lauka vidū. Bet vēl šausminošāk par ādu ir zaudēt bērnības nevainību (“nevainība reizēm ir tīrā elle”), kad ļaunums vairs nav tikai pasaku motīvs, bet dzīves daļa, un starp nāvi un mīlestību ir tikai trausla robeža, jo neviens nav pasargāts no liktenīga pavērsiena, kam nav loģiska skaidrojuma un kas nav prognozējams – gluži kā noslēpumainais melnais kadiljaks, kas palaikam parādās vientuļajā Amerikas nostūrī un aizved savu kārtējo pasažieri viņpus dzīves robežai. Ridlija filma apbur ar savu vienveidīgo krāsu paleti – van Goga dzelteno un zilo toni –, kā arī dramatisko notikumu vizuālo estetizāciju: ciešanām nav jēgas, ja vien tās netiek padarītas par mākslas darba tēlu, kā tas ir epizodē, kad Seta tēvs sadedzinās, lai atbrīvotos no savas vainas, ko viņā atdzīvina šerifa fanātisms. Liesmas, kurās pagaist Seta tēvs, asinis un puisēna ciešanas, kad iet bojā viņa draugi, ļauj uztvert filmu kā metaforu par iniciāciju. Filma ir nežēlīgi lakoniska un skopa, bet dāsni liekulīgās iejūtības spēles, kuras mums reizēm patīk spēlēt, nav ne ar ko labākas.