RL lasa

Uldis Tīrons

Ernsts Jungers "Dārzi un ceļi"

Ernsts Jungers
Dārzi un ceļi

Maskava: AdMarginem, 2008
 

Savulaik ar nepatiku lasījis filozofējošā vācu rakstnieka Ernsta Jungera Pirmā pasaules kara laika romantizētās piezīmes, nevarēju iedomāties, ka vēlreiz saskaršos ar šī inteliģentā un saindējošā kunga prozu - proti, viņa dienasgrāmatām no Otrā pasaules kara, lai gan iemesls tam bija nejaušs - lieliskais nosaukums un dažas uz labu laimi atšķirtas lappuses.

Pārsteidzošas vietas ar kukaiņu aprakstiem (“kopošanās kaislē viņi klīst pa karsto mizu, tikko turēdamies kājās aiz iekāres un saules izraisītās sajūsmas, pēc tam, atrāvušies, kā pārdomās sastingst vēl uz brīdi vienā pozā un ar troksni aizlido”) un ne mazāk pārsteidzoša kara (vāciešu ieiešana Francijā) ainas - ar pamestām pilīm, vīna pagrabiem, uzpūstu zirgu līķiem blakus saārdītajām kara mašīnām, un nesteidzīgām sarunām ar okupētajiem francūžiem. Un tomēr - visā smalkajā tekstā kaut kādas saldas un šķebinošas tumsas klātbūtne, no kuras gribas turēties pa gabalu, dodot priekšroku vienkāršības viennozīmīgumam.